Psiholoģiskā krāpniecība jeb sociālā inženierija – kas tas ir un kā no tā izvairīties?
Krāpniecības izplatība ir saistīta ar tehnoloģiju straujo attīstību un sabiedrības pieejamību digitālā vidē, kas ļauj garnadžiem sasniegt arvien vairāk cilvēku un izkrāpt ievērojamus naudas līdzekļus. Finanšu krāpnieku veiksmes pamatā galvenais “darbarīks” ir tieši manipulēšana ar cilvēku emocijām un dažādu cilvēku psiholoģisko aspektu izmantošana, lai panāktu, ka upuris pats veic sev nelabvēlīgas darbības, jeb sociālās inženierijas metožu pielietošana. Vairāk par to, kā krāpnieki tās izmanto savā labā un kā šīs psiholoģiskās metodes atpazīt, skaidro Luminor bankas krāpšanas novēršanas eksperte Marija Celma.
Kas ir sociālā inženierija?
Sociālā inženierija ir cilvēka ietekmēšana, lai persona īstenotu sev labvēlīgas vai nelabvēlīgas darbības. Krāpšanā īstenotās sociālās inženierijas dēļ upuris visbiežāk paliek ne tikai ar finansiāliem zaudējumiem, bet arī ar būtiskiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Krāpšanas radītās sekas ietekmē arī kopējo sabiedrības labklājību, jo samazinās maksātspēja, pārdzīvojumu rezultātā var rasties izolētība, vientulība, depresija. Šādu uzbrukumu mērķis ir apmānīt, maldināt un manipulēt ar upuri, lai cilvēks sadarbotos un veiktu darbības, kas nebūtu jādara – izpaustu maksāšanas instrumentu (internetbankas, karšu) datus, pats pārskaitītu naudu, apstiprinātu krāpnieka ierosinātu darījumu izpildi.
Metodes, kas sociālajā inženierijā tiek izmantotas, ir dažādas, piemēram, sabiedrībā pastāvošo stereotipu izmantošana, izlikšanās par atpazīstamu un uzticamu uzņēmumu vai personu, cilvēka labticības ļaunprātīga izmantošana, ilūziju radīšana par patiesībā nepastāvošiem draudiem vai šķietami izdevīgiem piedāvājumiem. Krāpnieka mērķis ir pēc iespējas izolēt upuri, lai noturētu to krāpnieka izveidotā "burbulī" un mazinātu iespēju, ka krāpšana tiks atklāta un pārtraukta. Upuris tiek nodarbināts – regulāri uzturot sakarus, aicinot nepārtraukti veikt kādas darbības, atbildēt uz e-pastiem, uz dažādiem jautājumiem, sakot, ka piedāvājums ir unikāls un pieejams tikai šauram cilvēku lokam. Mūsdienu tehnoloģijas šādu psiholoģisko manipulēšanu padara vieglāk īstenojamu – krāpnieki var izlikties par jebko, un diemžēl arī par upuri var kļūt ikviens.
E-pasts no kolēģa vai tomēr pikšķerēšanas mēģinājums
Viena no izplatītākajām krāpniecības tehnikām ir pikšķerēšana, kad ar viltus e-pastu vai ziņu palīdzību tiek iegūta sensitīva personas informācija. Upuriem tiek izsūtītas maldinošas ziņas, kas visbiežāk satur saites uz šķietami īstām tīmekļa vietnēm. Mērķis ir panākt, ka ziņas saņēmējs atver krāpnieku izveidotās mājaslapas un ievada tajās personīgu informāciju, piemēram, paroles, banku piekļuves informāciju, kredītkaršu numurus vai citus datus. Krāpnieki ar ziņas saturu vēlas radīt ilūziju, piemēram, par apdraudējumu personas finanšu līdzekļiem kontā. Atverot saiti un ievadot datus viltus internetbankas vietnē, krāpnieks tos uzreiz izmanto, lai pievienotos īstā klienta internetbankā. Lai gan bieži šādus krāpnieciskus e-pastus var atpazīt, ir gadījumi, kad psiholoģiskā manipulācija ir vērsta uz kādu konkrētu personu vai personu grupu, īpaši pielāgojot ziņas saturu, tādējādi apgrūtinot krāpniecības mēģinājuma atpazīšanu.
“Mūsdienās ir jābūt īpaši uzmanīgiem ar to, kādu informāciju izvēlamies publicēt, jo jāatceras, ka viss, kas ir internetā, ir pieejams ikvienam – arī krāpniekiem. Veicot padziļinātu izpēti, garnadži var īpaši pielāgot pikšķerēšanas ziņas konkrētam cilvēkam, radot iespaidu, ka ziņa ir no kādas zināmas un uzticamas personas, piemēram, no kolēģa,” norāda Celma.
Steiga, ātri lēmumi un sarežģīta informācija
Manipulējot ar emocijām, krāpnieki nereti uzdodas par citām personām, piemēram, policijas darbiniekiem, banku pārstāvjiem vai citu valsts institūciju darbiniekiem un izdomā dažādus scenārijus, lai iegūtu no upura sensitīvu informāciju vai liktu tam veikt konkrētas darbības. Bieži vien šāda saziņa notiek telefoniski, krāpnieks uzreiz rada iespaidu, ka ir apdraudējums, kuru nepieciešams novērst, un ka tieši krāpnieks ar to var palīdzēt. Tiek uzdoti dažādi jautājumi, kas ir vispārēji, piemēram, vai norēķinu karte ir pieejama, kādas darbības veiktas pēdējā laikā, vai ir saņemti kādi e-pasti ar saitēm, kas ir atvērtas, tādā veidā it kā palīdzot saprast, kā šis izdomātais apdraudējums varēja iestāties. Šo jautājumu mērķis ir normalizēt dažādu jautājumu uzdošanu un panākt, lai upuris sadarbojas. Nereti tiek izmantoti dažādi sarežģīti jēdzieni, kas rada upurim sajūtu, ka persona, kas ar viņu ir sazinājusies, ir kompetenta, zinoša un patiešām pārstāv norādīto organizāciju. Arī šādos krāpniecības gadījumos noziedznieki veic savus sagatavošanās darbus un izpēta potenciālos upurus, piemēram, veicot personu meklēšanu publiskā vidē pēc telefona numura vai citas pieejamās informācijas. Tas šādus uzbrukumus padara īpaši bīstamus – nekādas antivīrusu programmas to nespēs atpazīt, jo visbiežāk viltus saites netiek veidotas, krāpniekiem nepieciešamo informāciju upuris nodod telefoniskā saziņā.
Kā nekļūt par psiholoģisko manipulāciju upuri?
Vienmēr svarīgi saglabāt modrību un piesardzību. Saņemot jebkādu negaidītu komunikāciju ir nepieciešams pārbaudīt šo informāciju oficiālā kanālā, vislabāk telefona sarunu uzreiz pārtraucot. Ir dažādas pazīmes, kas liecina par psiholoģisko manipulāciju, piemēram, haotiska saziņa un nepieciešamība pieņemt ātrus un nepārdomātus lēmumus. Vienmēr arī jāpievērš uzmanība saņemto ziņu saturam.
“Sociālās inženierijas pamatā ir emocijas, ar kurām krāpnieki cenšas manipulēt – viņi var izraisīt kā emocionālu spiedienu un apjukumu, tā arī uzticamības un ziņkāres sajūtu. Šie emociju stāvokļi tiek izsaukti ar nepatiesu “faktu” palīdzību – jūsu konts nav drošībā, jūs esat krāpšanas upuris. Patiesībā banka nekad ar šādu ziņu nesazināsies ar klientiem, pirms jebkādu pieņēmumu veikšanas bankas darbinieks prasīs no klienta skaidrojumu par situāciju un tikai tad norādīs uz kādām iespējamām aizdomām par krāpšanu. Ļaujoties emocijām, pastāv lielāks risks iekrist krāpnieku nagos, tāpēc vienmēr būtiski saglabāt kritisko domāšanu,” atgādina Celma.
