Viedoklis: profesionālā identitāte neizgaist līdz ar bērna dzimšanu

Raksta autore: Marika Ūdre, divu mazu bērnu mamma un sabiedrisko attiecību konsultante

Bērna kopšanas atvaļinājums (BKA) ir viens no intensīvākajiem un jutīgākajiem posmiem sievietes dzīvē, kas bieži tiek reducēts uz diviem vārdiem — “laiks bērnam”. Taču tikpat būtiski ir runāt par to, kā šajā periodā mainās sievietes identitāte. Tā nav vienkārši pauze darbā — tā ir dzīves fāze, kurā pārveidojas ikdienas ritms, attiecības un pašas sajūta par sevi. Un šī transformācija prasa atzīšanu, nevis ignorēšanu.

Identitātes maiņa nav blakne — tā ir realitāte

Sievietes identitātes maiņa BKA laikā nereti tiek saistīta ar norobežošanos no karjeras — it kā rūpes par bērnu automātiski nozīmētu atteikšanos no savām profesionālajām ambīcijām. Taču realitāte ir daudz sarežģītāka. Sieviete šajā laikā piedzīvo dziļas pārmaiņas — gan emocionālas pretrunas, gan profesionālās piederības apdraudējumu.

Vairākos starptautiskos pētījumos mātes atzīst profesionālās identitātes zudumu vai izjūt konfliktējošas sajūtas, kas pavada pāreju no darba dzīves uz bērna kopšanu. Šī pāreja bieži vien prasa pilnīgu identitātes pārdefinēšanu. Savukārt konflikti starp mātes un profesionāles lomām var radīt emocionālu spriedzi, mazināt pašvērtējumu un ietekmēt sievietes labklājību.

Latvijā veiktā pētījumā par karjeras konsultāciju nepieciešamību pēc BKA secināts, ka lielākā daļa sieviešu šajā posmā izjūt vajadzību pēc profesionālā atbalsta un pašapziņas atjaunošanas.

Gan pieredze, gan pētījumi liek secināt, ka profesionālās identitātes saglabāšana var būt nozīmīgs resurss sievietes emocionālajai labsajūtai.

Autors: Pexels.com

Kolektīvais atbalsts ir kritiski svarīgs

Sieviete var un drīkst pati meklēt veidus, kā saglabāt savu profesionālo identitāti arī BKA laikā, taču viņai ir nepieciešams arī kolektīvs atbalsts. Darba devēji var veicināt šo līdzsvaru, saglabājot saikni ar darbiniecēm, piedāvājot elastīgus atgriešanās modeļus, karjeras konsultācijas un attīstības iespējas. Normatīvais ietvars šādam elastīgam modelim Latvijā pastāv, taču izšķiroši ir tas, vai tas tiek īstenots praksē.

Tiesībsarga 2024. gada dati rāda, ka 11 % sieviešu pēc BKA spiestas parakstīt vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu, bet vēl citas saskaras ar pazeminājumu amatā vai atalgojuma samazinājumu. Tas ir ne tikai nepieņemami — tas rada bailes atgriezties darba vidē un pastiprina sajūtu, ka sieviete ir pazaudējusi daļu no savas profesionālās identitātes. Darba devējiem būtu jārada skaidrs vēstījums: tu esi gaidīta atpakaļ, tu joprojām esi daļa no komandas.

Sabiedrībai kopumā jāmaina priekšstats, ka BKA ir izolēts vai pasīvs periods. Tas ir laiks, kurā attīstās ne tikai bērns, bet arī mamma. Sievietes vēlme attīstīties — mācīties, domāt, radīt, atjaunot saikni ar profesionālajām interesēm — nav kaprīze. Tā ir veselīgas identitātes sastāvdaļa.

Pašattīstības vajadzību nedrīkst ignorēt

BKA nevajadzētu nozīmēt atteikšanos no savas personības vai profesionālajām interesēm. Tas var būt posms, kurā sieviete pārskata prioritātes un noskaidro, kas viņai patiesi svarīgs. Aktivitātes, kas sniedz gandarījumu un palīdz saglabāt savu — arī profesionālo — “es”, var kļūt par nozīmīgu spēka avotu. Tā var būt radoša izpausme, mācības, neliels projekts vai vienkārši iespēja nezaudēt saikni ar savu jomu.

Šo līdzsvaru var salīdzināt ar Maslova vajadzību hierarhiju — kad pamatvajadzības ir apmierinātas, rodas vieta arī pašizpausmei. Ja šī vajadzība ilgstoši tiek ignorēta, rodas “iekšējs bads”, kas ietekmē ne tikai emocionālo labsajūtu, bet arī attiecības ar bērnu.

Mammai nav jājūtas vainīgai par vēlmi būt arī kaut kam vairāk. Gluži otrādi — viņas piepildījuma sajūta var kļūt par pamatu stabilai, klātesošai un atbalstošai mātes lomai.

BKA ir intensīvs un reizē trausls laiks. Tajā ir gan beznosacījuma tuvība, gan nogurums, gan jauni atklājumi — arī par sevi. Tas ir atgādinājums: būt mammai nenozīmē zaudēt citus savas identitātes aspektus, tostarp profesionālajā jomā. Identitāte nav statiska — tā ir dzīva, dinamiska un mainīga. Tā spēj augt, paplašināties un pielāgoties, nevis izgaist.

Turklāt veselīga identitāte ir pamats tam, lai sieviete spētu būt emocionāli klātesoša, līdzsvarota un piepildīta arī ģimenes dzīvē. Un tas, kas sievietei šajā laikā visvairāk vajadzīgs, ir telpa, cieņa un uzticēšanās — gan no sabiedrības, gan no sevis pašas. Tikai tad šis posms kļūst par izaugsmes, nevis zaudējuma laiku.